Atziņas par mūsu vājībām un kaislībām (2009 - 2024)

"Vissliktākais lēmums ir nepieņemts lēmums" Ja tā padomā - vai ne? Ja pieņemto lēmumu nožēlojam un "ciešam no sekām" - svarīgi ir izdarīt secinājumus par to, kas bija "fona troksnis" mūsu vēlmei iedziļināties, izprast un rīkoties tā, lai mazinātu riskus. Un dažkārt izrādās, ka "fona troksnis" esam mēs paši. Ar savu attieksmi, nepacietību un nevēlēšanos.

"Lēnā laika" koncepts ir kaut kas, ko vajadzētu zināt jau pusaudža gados. Vecumā līdz 40 gadiem jāpaspēj izveidot "karjeru" kā privātā dzīvē, tā arī izglītībā un profesionālā jomā. Jo pēc tam iestājas "lēnais laiks". Ko tas nozīmē? Ja es vēlos vienā jaukā dienā ielekt mašīnā un aizbraukt kādā pļavā Igaunijā pagulēt un palasīt grāmatu, bet man nav laika vai iespēju īstenot ko tik vienkāršu, rodas sajūta, ka kaut kas līdz šim nav pienācīgi paveikts. Izlasot šo, kāds varētu krist mērenā depresijā. Nevajag. Jo nekad nav par vēlu sākt. Pirmām kārtām, atrast laiku stratēģiskai domāšanai (skat.zemāk) un izveidot savu personisko biznesa modeli (skat. vēl zemāk).

Reiz kāds vīrs pilsētā pie jūras teica: tie, kam nav laika domāt par stratēģiju, slimo ar smagām slimībām un mirst bada nāvē. Un pie visa vainīga esot valdība. Nevaru nepiekrist. Tāpēc mana kā indivīda līdzatbildība ir rast laiku stratēģiskām pārdomām. Un, ja man tam nav laika, tātad tā nav mana prioritāte. Un, ja tā nav viena no manām prioritātēm, tad nevajadzētu brīnīties, ka tas akmens vienā brīdī sāk ripot no kalna lejā.

Visu laiku skaudrākais Latvijā veidotais seriāls" Esmu noskatījusies visas (!) internetā pieejamās Parlamentārās izmeklēšanas komisijas (PIK) sēdes RailBaltica lietā. Kopā notikušas 26 sēdes ar vidējo ilgumu 3-4 stundas. Mati ceļas stāvus par dzirdēto, tomēr dienas beigās secinājums tikai viens - tas varēja notikt tikai tādā valstī, kur sabiedrība ne pārāk aktīvi pilda savu pilsonisko pienākumu - pasīva dalība vēlēšanās un nesekošana līdzi politiķu solījumu izpildei, mazs atbalsts NVO sektoram, kuru uzmanības lokā ir demokrātija kā vērtība, atbildības neuzņemšanās, savtīgās intereses pāri kopienas interesēm, "gan jau saies" un vēl 101 nianse, kas mūs novedusi pie RailBaltica sāgas, par ko maksāsim mēs un turpmākās paaudzes.

"Ārējo ienaidnieku nav" Šī sistēmiskās domāšanas pazīme man būtiski palīdz uzturēt emocionālo līdzsvaru. Vairs nevainoju citus, bet gan meklēju savu līdzatbildību notikušajā - vai es izdarīju visu, lai citu cilvēku pieņemtie lēmumi neatstātu negatīvas sekas uz manu dzīves kvalitāti. Mēs ikdienā ciešam no sekām, kas iestājusies kādas problēmas rezultātā. Tās pamatā ir cēloņi un cilvēka darbība vai bezdarbība ir tā, kas šos cēloņu veido.

"Izsist savus stikla griestus" var dažādi. Es iestājos doktorantūrā un 2024.gadā ieguvu zinātņu doktora grādu inženierzinātnēs. Iepazinu sistēmisko domāšanu (jaunākā aizraušanās), kas šobrīd noder kā ikdienā, tā darba gaitās. Vēl var ieteikt uztaisīt savu personisko biznesa modeli (pamatā A.Ostervaldera pieeja) un atbildēt uz t.s. "bankrota sajūtas" jautājumiem - tos cilvēki (algoti darbinieki, uzņēmēji, savas jomas profesionāļi) parasti uzdod tad, kad jau ūdens smeļas mutē. Tāpēc tik ilgi nevajag gaidīt - jāuztaisa un jāpraktizē sava personalizētā izaugsmes stratēģija, kas ietilpst vienā vienīgā A4 lapā. Ātrāka versija - "Eža kažociņa stratēģija" (Hedgehog concept, Jim Collins). Un var, protams, darīt arī daudz ko citu.

"Citiem cilvēkiem no rīta telefons ir uzlādēts. Tev viņš no rītiem jau ir izlādējies" - komentārs no mājieniekiem par manu rosību rītos. Jā, ikviens agrais rīts (vienalga - migla vai sārts saullēkts) ir dāvana - un mūsu pašu ziņā, kā dienu iesāksim, pirms pārējā pasaule pamodusies.

"Brakovska, atzīsties godīgi - ko tu lieto?!" Tā man ik pa brīdim jautā. Ziniet, es neko nelietoju. Arī kōlu ne. Un pat, atvainojiet, zāle uz mani neiedarbojas (pēc nesekmīga 3.mēģinājuma atmetu roku). Es nesu sev līdzi tikai to, kas mani pārliecina. Tikai par to varu pārliecinoši runāt - tur rodas sākotnējā enerģija. Es to nododu auditorijai, kas noķer impulsu un tālāk jau pati 'saražo' gan sev, gan man. Tā ka es tikai tāds "lēts pastnieks" :) Tā kā auditorija mēdz būt liela un es - "sēdoša suņa lielumā" - tad man atpakaļ raidītais impulss ir nedaudz par lielu - es ar to dalos ar nākamajiem un paturu sev tikai tik, cik man nepieciešams ikdienā.

Iedvesmas avoti ir ļoti dažādi. Mani iedvesmo cilvēkmīlestība, pārliecība par sevi un aizrautība cilvēkos, kas ir man apkārt. Love, self-confidence and passioned people around me. Tādēļ es vienmēr apstājos, kad to sastopu.

Panākumu formula? Man dažkārt par to jautā. Katram tā ir sava. Varu padalīties ar savu -

1) katru reizi, kad man ir jāizdara izvēle, es paskatos augšup un atceros savu "zvaigzni", ko vēlos aizsniegt. Tad intuitīvi daru to, kas aizved tuvāk zvaigznei. Un ne vienmēr tas būs pragmatisks darbs (ne vienmēr ir jāiet konsultēt ideju autoru). Dažkārt tā var būt arī grāmatas lasīšana un čipšu graušana vai vnk aiziešana uz kino.

2) ja laika resurss ļauj - izdarīt darbu uz 110%. Atrast veidu kā to paveikt, ja zinu, ka tā būs vērtība labuma saņēmējam.

3) "neiedzīt stūrī" - vienmēr iedot izvēles iespējas (jā, arī uzlikt līdzatbildību par lēmuma pieņemšanu).

4) ierasties laikā un pilnā gatavībā.

"Lielos triepienos" - nu jau pieradināts teiciens. Jo nevar taču teikt "pa lielam" (tas ir gada nevārds!). Kādreiz teicu "lielos vilcienos" un tad man pārmeta, ka ir taču arī tramvaji un trolejbusi. Tāpēc tagad ir "vilcieni, triepieni un tramvaji".

Visizaicinošākā auditorija semināros? Man tie sākotnēji bija ilgstošie darba meklētāji (kas vairs neko nemeklē) un vispārizglītojošo skolu pedagogi (vislabāk zina, kā vajag). Laika gaitā esmu atradusi šīm abām grupām pieeju, tomēr jāatzīst, ka 'degvielu' tās patērē lielāku. Un vēl esot trešā īpašā mērķauditorija - "2.kursa jurisprudences studenti" (jau iemācījušies apstrīdēt) - tā man teica kāds no maniem kolēģiem.

"Pasaule izvēlas vai nu labāko vai to, kas ir atšķirīgs. Kurš no šiem diviem esi tu?" - ja gribi gūt panākumus, ir jāsaņem atzinība. Atzinību nesaņem viduvējības. Ja nevari būt starp labākajiem, veido jaunas kombinācijas no savām kompetencēm un attīsti meistarību, ko nevar ielikt "kastē" un izmērīt/ salīdzināt ar pārējiem. Vēl viena formula no manas pieredzes.

"Savas debesis ir jātur vaļā" - mums ir jāiekļaujas t.s. sabiedrības noteiktās sociālās normās (jā, dažkārt tas ir apgrūtinoši), tomēr ir svarīgi turēt "savas debesis vaļā", respektīvi - atcerēties, ka mēs paši esam līdzatbildīgi par tām normām, kādas eksistē sabiedrībā. Jo arī samierinoties ar netaisnību, mēs demonstrējam sociālo normu - samierināšanos. Pajautā sev - ar kādām sociālām normām neesi mierā un kuras būtu jāmaina. Sāc ar sevi.

"Houston, we have a problem!" - to neizdomāja amerikāņi. To izdomāja latvieši. Ja gribat mainīt noskaņu ap sevi - pietiks runāt par problēmām - tā vietā var lietot vārdus "izaicinājums" un "iespēja" - lai virzītu noskaņu uz pozitīvām pārmaiņām!

"Ar ideju ir jāpārguļ" - dažkārt skepse par jaunām iniciatīvām piezogas par ātru. Tāpēc vajag ne tikai pārgulēt, bet arī vairāk aprunāties ar cilvēkiem, kuru viedoklis ir vērtība.

Kultūras iestāžu darbinieki - atsaucīgi un atvērti sarunu biedri - man vienmēr prieks strādāt ar kultūras darbiniekiem. Viņi ir sabiedriski, runīgi un ļaujas radošiem eksperimentiem. Un labo praksi spēj "iznest" arī sabiedrībā. Lūk, piemērs, kā to dara Jelgavā:

"Es zinu, ko es gribu" - kāda Jakobsones jaunkundze reiz minēja, ka "Latvijā ļoti daudzi cilvēki ļooooti labi zina, ko viņi NEGRIB un tieši tādēļ viņi arī "uzraujas" uz to, ko negrib!" Pilnīgi pievienojos, piebilstot, ka ir ļoti svarīgi nodefinēt sev, ko GRIB (jo konkrētāk - jo labāk!).

"Kafijas automāti" - mēdzu teikt, ka latvieši ir kā kafijas automāti - ļooooti labi strādā, taču pirms tam tos nepieciešams uzsildīt.

"Kāpņu telpas sindroms" - reiz nejauši pārteicos un šos vārdus pateicu "kalpu tautas sindroms" vietā. Tas nozīmē, ka mēs visu mūžu esam gatavi nodzīvot savas mājas kāpņu telpā un pat neiedomājamies, ka mums ir tiesības ienākt un pilnvērtīgi dzīvot viesistabā. Citiem vārdiem sakot, mums jāpiestrādā pie "veselīgu ambīciju" formulēšanas (un sasniegšanas, protams).

"Metropole" - kad atgriezos no lielajām metropoles pilsētām rietumos un austrumos, visiem teicu - katram latvietim kaut mēnesi vajadzētu nodzīvot metropolē, lai izjustu ko tieši nozīmē konkurence darba tirgū vai, piemēram, grantu programmā! Mūs nemanāmi ikdienā iznīcina konkurences trūkums - to jau tagad to var just un tas tiešā veidā ietekmē dzīves kvalitāti un vispārējo attīstību.

"Mums ir tāda valsts, kādu paši esam pelnījuši" - kamēr lielā politika tiek apspriesta, sēžot mājās pie televizora, tikmēr mūsu valstī maz kas mainīsies. Politiķi aktivizējas pusgadu pirms vēlēšanām. Latvijā sāksies jauns - sabiedrības līdzdalības periods tad, kad sabiedrība politiķus "turēs aiz astes" visu 4 gadu periodā.

"Mēs esam kā naktstauriņi un blusas" - cilvēki, kad viņiem ienāk prātā ideja, kļūst kā naktstauriņi tveicīgā vasaras naktī, ielidojot apgaismotā istabā un akli dauzoties pret iedegto lampu. Neko citu neredz un nedzird. Iegulda laiku un naudu. Un pēc tam brīnās, kādēļ šo ideju, izrādās, vajag tikai viņam vienam pašam un pārējā pasaule ir "puij". Par blusām - sapratīsiet šeit:

"Trinkš - trinkš!" - kad apnīk skaidrot to, kas visiem jau tāpat skaidrs, bet ir taču teikums jāpabeidz, es mēdzu teikt "trinkš - trinkš!". Ticiet vai ne - cilvēki ātri uzķer!

"Viensētnieka sindroms" - daudzi uzņēmīgi cilvēki ir pieraduši visu smagumu nest uz saviem pleciem. Jo paļauties taču pamatā var tikai uz sevi (izdzīvošanas režīmā). Tomēr ātri dažkārt nozīmē (vēlāk) lēni. Ja vēlies iet ātri - ej viens. Ja vēlies iet tālu - ej ar kādu kopā (austrumu sakāmvārds).

"XXI gadsimta konkurētspējas pamats" - mana formula - visa pamatā ir DAŽĀDĪBA, kas ir pamats RADOŠUMAM, kas veido VĒRTĪBU un tā ir priekšnoteikums KONKURĒTSPĒJAI. To man iemācīja Britu padome - organizācija, kas Latvijai devusi izpratni par tādām tēmām kā dizaina domāšana/ pakalpojumu dizains, radošās industrijas, sociālā uzņēmējdarbība u.c.